Sēdēju vakarā un skatījos uz savu šodien nopļauto zāli. Kā tā guļ uz zemes kā mīksts paklājs. Pēkšņi ļoti sagribējās apgulties tajā un aizmigt. Vasarās man uznāk tādi brīži. Vienreiz pirms pāris gadiem naktī tiešām apgūlos zālē un kādu brīdi pavārtījos. Zāles sajūta sniedz kaut kādu viss vēl var būt labi, atrisināties apsolījumu, pat, ja iebrien tikai ar kailām pēdām, tu to uzsūc sevī caur ādu.