Kad tu esi nomētājusies visu nakti gultā bez miega, un domas ir vērpušās un vērpušās, līdz savērpušās pusnomoda murgos, kuros tu arvien no jauna pārgremo kaut kādas nejēdzības, frāzes, ko kāds izmetis, iespējamus situāciju risinājumus, pēc tā visa nav nemaz nekādas jēgas mēģināt pieslēgties realitātei. Pat tava zepāma ripa (tagad iedzeltena) tevi nespēja aizmidzināt, un, neizgulēta, tā visu dienu turpinās peldēt tev smadzenēs. Tavas domas ir sapampušas kā kājas karstā laikā, uztūkušas, lielas un mīkstas, un riebīgi porainas. Bet tieši tādi apziņas stāvokļi visskaidrāk parāda to, ka īstas, konstantas personības tevī nemaz nav. Šodien es vairs neatceros neko no tā, ko jebkad esmu vēlējusies. Es vairs neatceros Tevi, es neatceros pati sevi. Visi mani pieturas punkti ir aizšļūkuši prom.