hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2013-05-29 17:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Yaël Naïm - Toxic

Sociofobija. Es izeju uz ielas, un tur bērni brauc ar velosipēdiem, un es tik skaidri izjūtu vēlmi būt neredzamai, nevienam nepazīstamai un neviena neatpazītai, pilnīgi anonīmai, bez saitēm un saiknēm. Tāda ir sociofobija, es domāju. Ir brīži, kad tā mani ierij līdz galam. Nelabumu, kas kāpj uz augšu, es turu, iespīlētu kaklā. Atveru maku, pie kases samaksāju, aizeju.

Man ir kāda jocīga grāmata. Nopirku pirms gada grāmatnīcā, nocenotu. Apskretušu, mīkstajos vākos, krievu valodā, par latu. Лена Элтанг - Каменные клены. Satura rādītājā izlasāmi šādi nodaļu nosaukumi:
Ведьмы немы
Ведьмы не мы
Ведь мы не мы.
Reizēm es atveru šo grāmatu nejaušās vietās un izlasu nejaušas rindkopas. Tā ir dīvainākā grāmata, kas man pieder. Iespējams, tā ir mana ideālā grāmata, es vienkārši nekad neesmu bijusi spējīga to izlasīt. Tāpat kā mēs nekad nespējam atrast savus ideālos mīļotos, noregulēt dzīvei ideālo skaļuma līmeni. Īstenība vienmēr paliek neaizsniedzama. Tikai dažreiz tā ilgst kādu mirkli, un tad tā jau ir prom, neatsaucama atpakaļ.
Es aizeju pa slapjo zāli, kur stiepjas pelēkzils kailgliemezis, debesis ir augstas šodien, un lidmašīnas nepārstāj dūkt.
Es Tev labprāt pastāstītu, kā tas ir, kad debesis ir tik augstu kā šodien, un tik skaļas, man uz brīdi ienāk prātā. Tomēr diez vai es to varētu patiesībā.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?