Tā smarža, kas tagad nāk no zemes pēc lietus. No kokiem, kuri strauji dzen lapas. No priežu galotnēm, kurās švīkst vārnu spārni. Būtu labi to smaržu savākt un uzglabāt kādā lādītē, lai brīžos, kad tevi pamet pēdējie spēki vīt dzīves skumjo rotaļu, tu atcerētos, kāds aromāts piemīt Patiesumam. Kāda ir sajūta gulēt iekšā Dzīvē, neko vairāk no tās neprasot. Ka tā ir vienīgā Jēga, kāda vispār var būt. Vienīgais veids, kādā (drīkst) pieskarties.