Es apklusinu savu balsi. Es vairs negribu runāt. Mani vārdi ir kā vecs katlu skrāpis, kaut kādā brīdī tie ir kļuvuši tieši tādi. Bet ar skarbo realitāti neko tīru izberzt nav iespējams. Vien skrāpēt. Tādēļ es vairs nerunāju, ne īstenībā. Vairāk var pateikt mūzika. Vairāk var pateikt svešas fotogrāfijas. Pateikt labāk un neuzbāzīgāk. Vai tad es jebkad spēšu aprakstīt to, kā ir skumt pēc dzīves, kas mums nekad nebija. Kā ir apdzīvot telpu, kuru piepilda tikai Tevis iztrūkums. Kā ir vēlēties mirt un tomēr reizē vēl tik instinktīvi tiekties pēc dzīves, tā bērnišķīgi, ar iekāri pēc mirkļiem un lietām, pēc garšas mutē. Kad stāvēju uz tiltiņa un skatījos, kā manā upē spoguļojas koki, man pienāca klāt un pieglaudās svešs kaķis. Brīdi viņš palika pie manām kājām, un tad vienkārši aizgāja, it kā nekā nebūtu bijis. Vai ir tādi vārdi, kas pateiktu, ka dzīve ir kaķis, kas nāk un iet, kā tam labpatīkas, un tu nedrīksti tam apkļaut savas rokas. Mūsu ilgas un cerības neko nesver, ne kaķa brīvībā un vienpatībā.