Take me, take me, home - sievietes balss žēlabaini kliedz dziesmā. Es lēnām staigāju pa veikalu ar iepirkumu grozu uz elkoņa, kurā ielieku visu, kas visvairāk izceļas plauktos. Būtībā man ir vienalga, ko es pērku. Atceros kaķbarību. Pa laikam no kabatas izvelku mobilo telefonu, lai uzliktu vēlreiz to pašu dziesmu vai izlasītu īsziņu. Burned out flames should never re-ignite - Viņa dziesmā apgalvo. Varbūt tā ir taisnība. Par manu dzīvi kā tādu. Tā ir izdegusi. Un velti ir mēģināt to jebkad iekurt no jauna. Varbūt tādēļ man ir tik viegli izlikties par cilvēku, spēlēt savu eksistenci kā viena aktiera izrādi. Jo nav nekādas patiesības tur apakšā, nav patiesības, ar ko nonākt pretrunā. Tevis nav, manis nav. Tikai mākoņi brauc debesīs, pūš vējš. Es nāku pret krastu un atkāpjos kā jūra, ļoti strauji, ļoti ātri raujos prom, kā apdedzinājusies, tā vienmēr, tā visu mūžu. Beigās paņemu no plaukta alus pudeli. Pēc puslitra es jau būšu iereibusi, un uz brīdi manā ķermenī iestāsies īslaicīga labsajūta, pirkstgalos kutināsies karstas asinis, viss šķitīs par kripatiņu īstāks, aptaustāmāks, reālāks, ticamāks. Ja es no kaut kā patiesi ciešu, tad tā ir nespēja sajust Visu Šo. Nespēja aizsniegt, aizskart Īstenību. Mēs esam caurspīdīgas viena otrai. Mēs visi esam caurspīdīgi viens otram.