Izeju ārā izkārt karogu. Zeme čaukst zem maniem soļiem. Esmu tuksnesī, domāju. Un mans tuksnesis ir piebiris ar cepumu drumslām un veltām domām. Tādas ir manas iedzeltenās tuksneša smiltis. Apsēžos uz sliekšņa, dzeru kafiju un smēķēju. Aust trausls rīts. Bet smiltis ir sausas manā saujā, tagad tās ir izžuvušas sausas un siltas kā vasarā, kā jūrmalā. Tu iegremdē pirkstus un sajūti katru sīkāko akmentiņu, sajūti katru kvarca šķembu, un sauli, kas uzsūkusies sīkajos smilšu graudos. Tā sasilda tavas mūžam ledainās rokas, uzsūcas tevī caur ādu, caur tavu asinsriti. Tu aizver acis un smaidi, tavu pirkstu starpās uz brīdi ir laika bezgalība. Shadows settle on the place, that you left. Collecting names of the lovers that went wrong. The lovers that went wrong. Fonā skan nebūtiska dziesma ar nebūtiskiem vārdiem. Būtisku vārdu nemaz nevar būt. Pasaule, pat dzīve ir vien tāda izjukusi bilde, puzle, ko nekad nesalikt atpakaļ kopā.