Skatos, kā zāle pamazām aprij manu zemi, to zemi, kuras brūno, pēc ziemas nobrāzto kailumu es pat nepaspēju iemīlēt. Tagad viss notiek, es domāju. Ārā aiz loga. Notiek strauji un neapturami. No ievām nenovēršami spraucas laukā savītas lapu tūtas, ievas vienmēr ir tik niknas, nez kādēļ tā, niknas un alkainas, un nespēj pagaidīt. Un visā šajā reibonī, ko es tveru no droša attāluma, caur stiklu, es tomēr apjēdzu, ka man vairs nav veidola, nav kontūras. Ja nav Tevis, nav arī manis - es atceros veco pasaku. Tur aizvien neko daudz nevar līdzēt. Tomēr man ir labi tā - nebūt. Tā personiskā bezsvara un nenozīmības sajūta jau ir tik sena, gandrīz kā bērnības atmiņa, kas tevi atkal aizved mājās, iegremdē tevi atpakaļ tajā mirklī, kurā viss vēl var būt labi. Pasaules gals tiek izdzēsts no vēstures annālēm un aizmirsts kā rotaļlieta, kuru tu esi pāraugusi. Nav labi spēlēties ar tumsu - tu vēl sev iečuksti ausī atgādinājumu - nepavisam nav labi, atceries priekšdienām. Bet tu neatcerēsies. Tu nekad neatceries.