Dzīve mūs jau ir apmainījusi. Aizvietojusi ar citām ēnām. Uz brīdi izeju ārā un saprotu, ka nevaru vairs pieskarties zemei. Varbūt tā ir kļuvusi caurspīdīga. Vai arī manas rokas. Tas no sāpju trūkuma - es sev pasaku priekšā. Jo sāp jau tikai īstenība. Nekas sāpēt nevar.