Vilcienā man blakus apsēdās trīs kuplas dāmas (vidējos gados). Viņas jokoja un smējās. Viena piedāvāja jaunākajai cepumus, pēc brīža piebilstot, ka tie esot suņu. Bet galvenais, kas mani satrieca, bija viņu dzīvesprieks - īsts un neviltots. Es veselu mūžību nebiju redzējusi cilvēkos patiesu dzīvesprieku, īstu jautrību, nevis to samocīto pusizlikšanos, kas lielākoties tiek spēlēta sabiedrībā. Varbūt tā ir pilsēta. Pilsēta, kurā mums visiem ir tik sasodīti moderni, melni mētelīši un zābaciņi, mēs visi esam tik izskatīgi un veiksmīgi, savākušies stīvi un iznesīgi savaldīgi, rezervēti līdz pēdējai vīlītei, un mūsu dzīves tik strauji traucas pretī tukšumam, ka mūsu kaklā kāpjošais aukstums un rūgtums piepilda gaisu ar virtuozu melīgumu, tādu ēnu spēli, ko var gandrīz sataustīt. Protams, es pārspīlēju. Bet viņas, viņas dzīvē jutās tik ērti. Es neatceros, kad es pēdējoreiz esmu dzīvē jutusies ērti.