Sākumā mēs bijām skaisti. Kā pludmale, kurā vēl nav cilvēku. Jūrmalas smiltis stāv krastā un aicina iegremdēt pēdas. Viss tik tīrs un kluss, plašumi, kas vēl priekšā. Bet tad tu pēkšņi nonāc it kā stacijā, pienāk elektriskais vilciens, un no tā kāpj laukā cilvēki, aumaļām, straumēm, un tu stāvi tās nevaldāmās plūsmas vidū un vairs nesaproti, kur tu atrodies, ko tu te dari, un kādēļ viss ir tik skaļš.

Esmu par daudz pateikusi. Visur, kur paskatos, manis ir par daudz. Un tā pat neesmu es. Ne patiesībā. Tās ir kaut kādas šļakatas, peļķes un dubļi, dezorientācija. Atgūt savu nevainību. Tīrību tur apakšā. Viss pārējais nāca pēc tam un pa virsu. Dzīve, izmisums.