Izmisums ir apvijies ap to uz cerību cēlā postamenta uzstutēto alus pudeli, ko L.S. labprāt izdzertu kopā ar mani. Mēs varētu atkal salipt ar matiem kopā, melni, sprogaini un pelēki, taisni. Varētu jau atkal piekrāsot melnus un saaugt kopā, lai mazie sīpoliņi sajauc, kurš ir kurš, lai smadzenes sajauc, kurš ir kura vājprāts. Piesien trakā suņa gēnu, apjoz tam kaklasiksnu, labāk uzliec arī uzpurni un izved pastaigāties. Vāveres ritenis riņķa danci pa sausu un kraukšķīgu sniegu piekopj. Mēs sēžam iekšā, apaļā stikla verandā, kas kūleņo pa pasauli un laiku (un neviena no tiem nav), vaibstus pie vēsa stikla pielīmējušas, divas izstīdzējušas leduspuķes ar parastajiem stāstiem. Divas loterijas biļetes, bet laimests ir tā monēta, kas, uzsviesta gaisā, nekad nepiezemējas, nekad nenolemj, kura blāvo vaibstu seja būs tā, kas mirks dubļos, kura būs tā, kas griezīs zobus. Un stāsts jau nav par to, uz ko mēs ceram, pat ja tas ir kaut kas konkrēts, jo izmisums ir kā adata siena kaudzē, tikai dažiem tā pārāk labi rokās dodas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Nekā no tā visa nav. Tikai efejas stīga ap cēlo aluspudeli, kas nemaz nepiedien šim gadalaikam. Diena ir lēna, un laiks ir slieka, galu galā viss ir kā tajā Pienvedēju Piedzīvojumu dziesmā "paskaties šeit- neviena nav, notupsties tā, tu jocīgais".