Divus gadus atpakaļ pastāvēja tāda... hm...- sauksim viņu par Ēnu Lēdiju (jo ēnas vienmēr ir līdzās, neskatoties uz sakosto zobu ārieni). Iespējams, vienīgais patiesais fakts stāstā par šo radību būtu- dzīve vēl nebija tikusi ar viņu galā, un viņa vēl nebija tikusi galā ar dzīvi. Divi šakāļi, varbūt sudrabaini vilki, zobus griezdami, viens otram pretī. Bet ir vēl daži patiesi fakti, lieka poētiskuma neaizmigloti. Ja atsviež visu mānīgiem vārdiem izskaistināto, kas pa šo laiku ir sakrājies, var panākt patiesībai tuvu stāstu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Dzīvesveidu, ko piekopa Ēnu Lēdija, var nodēvēt par ikdienišķu pastaigu no viena cauruma izplatījumā uz citu, kas nu kuro reizi ietilpa dienas kārtībā. Caurumi kā jau katram daudzmaz normālam cilvēkam- pienākumi un citi. Kādēļ caurumi? Tādēļ, ka starp tiem vienmēr ir ielas. No ielas cilvēks iegrimst ēkā, kurā viņam ir kaut kas darāms, un savā ziņā pazūd tajā. Uz ielas vienatnē cilvēks ir pavisam kaut kas cits. Caurumā viņš pielāgojas attiecīgā cauruma sūtībai un valdošajai noskaņai. Piemēram, Rīgas Vakara Ģimnāzijas veida caurums izplatījumā, kurā ieejot, vienmēr bija jākāpj lejup. Un tad tie spoguļi gar sienām sašķēla augumu, atgrūda to no viena stikla citā, nokopēja, izmētāja. Valsts Zemes Dienesta caurums izplatījumā savukārt radīja pavisam citu pazušanu- datoru, printeru, kopētāju uzkarsēts gaiss ar mikroskopiskiem krāsu putekļiem, zem kājām gurkstoša grīda, graboši lifti un tualetes ar smieklīgām izdrukām par to lietošanas noteikumiem, cilvēki kā ēnas- katram sava aizņemtības maska. Trešā trolejbusa veida caurums izplatījumā bija viscēlākais. Sapņu vagons ar tirgus tantiņām un rāmām konduktorēm. Apvīt roku ap kaut ko un pazust pavisam, lūkojoties laukā pa logu. Lidijas Stiebras sēdošā stāva veida caurums izplatījumā lika ievilkties pašam savā diafragmā un lēni lidināties laukā, neskrāpējot kaklu. Tas kaut kā vienmēr uzstāja glūnēt uz Šekspīra tumšzaļajiem sējumiem plauktā un iesvētīto sveču kaudzi. Protams, bija vēl arī šādi tādi citi caurumi, bet iedziļināšanās tajos visos prasītu vēl kaut kādu laiku un varbūt nemaz nenestu faktu patiesuma sūtību.
 
Tā dzīvoja cilvēks, šajā gadījumā par Ēnu Lēdiju nodēvētais objekts, trausliem diedziņiem savienojis sevi ar caurumiem izplatījumā, uzpinis tādu kā zirnekļu tīklu un sapinies tajā. Uzpinis vēl vienu zirnekļu tīklu- gribēto caurumu izplatījumā savienojumu, un iepinis tajā vēl arī dzīvi. Divi tīkli, divi sudrabaini vilki, zobus griezdami, sapinušies un salipuši kopā.
 
Kādu vakaru, kad Ēnu Lēdija devās prom no Vīna Pagraba veida cauruma izplatījumā, balinātā bārmeņa veida caurums izplatījumā, kurš bija noklausījies viņas sarunas ar draugu veida caurumiem izplatījumā, viņai smaidīja un jautāja, vai šodien esot viņas dzimšanas diena. Viņa nosmējās un sacīja, ka vēl jau gluži neesot, un gāja tik prom. Ledains vējš aizcirta durvis aiz viņas un balinātā cauruma smaida. Viņa stāvēja uz ielas un sāka smaidīt, jo viņas smaidīšanas artērija bija lietošanas kārtībā. Turpinot smaidīt, viņa iebrauca ar roku melnas rokassomiņas veida caurumā izplatījumā un izvilka spožu skalpeli. Brīdi aplūkojusi šo priekšmetu, ar teatrāli smalku rokas kustību viņa pārgrieza sev rīkli.
 
Kas notika tālāk? Dzīvot ar pārgrieztu rīkli nav nemaz tik vienkārši, kā varētu šķist. Ēnu Lēdija gan vienmēr centīgi aizsedza brūci, izmantojot visādas krāsainas šallītes, bet tā ar katru dienu kļuva arvien nenoslēpjamāka.