hestia (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} hestia) rakstīja,@ 2012-05-01 15:42:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Kādu brīdi sēdēju Meža kapos uz soliņa, nedaudz pagurusi no lapu grābšanas. Augšā virs galvas slējās augsti, plaukstoši lapu koki, un manī ielija miers. Visapkārt bija Senā Dzīve. Mierpilnā, jēgpilnā. Dzīve, ko man tik ļoti gribētos sev, bet kas ir aizgājusi nebūtībā jau pirms daudziem gadu desmitiem. Uz zemes ir palikusi tikai tās atblāzma. Klusējoša ēna.
Dažreiz ir savādi iet kaut kur kopā ar vecākiem un izgaršot tā visa bērnišķīgo ērtumu, tomēr reizē ar visām savām ķermeņa šūnām just, ka tu jau sen esi pieaugusi, ka nekā no bērna tevī vairs nav atlicis, tikai atmiņas. Tu jau sen esi atsevišķa. Tu jau sen esi smilga.
Nopūsties:
