Dažreiz man tik ļoti gribas, lai viss būtu kā agrāk. Lai pļavā pie upes viļņotos smilgas nevis slietos šķūņveidīgi vidusšķiras namiņi. Lai vecie koki joprojām būtu dzīvi. Lai to saknes urbtos ārā uz taciņām. Lai vasaras vilktos laiski un bezgalīgi. Lai manās domās būtu senie cilvēki. Tik labi zināmie, gandrīz sataustāmie kā pašas matu šķipsnu sausnējums. Jo tālāk dzīvo, jo mazāk tevī paliek tevis.

(Esmu neskaitāmas citas sievietes ar neskaitāmām citām dzīvēm. Esmu piekrāpusi pati sevi. Pārgulējusi ar pārāk daudz identifikācijām. Esmu krāpniece. Fikcija. Tāda ir patiesība.)