Es biju nedaudz piemirsusi, ka pašā sākumā tas bija joks. Bet man ir laba atmiņa, pārāk laba atmiņa. Pār debesīm visu laiku slīd putns, aizsedzot skatienu. Un man šķiet, mēs to turam trauslā diegā iesietu. Bērnišķīga bantīte ap stiegraino kāju. Un vēl mēs visu laiku staigājam. Kad es nokāpju pa trepēm, Tu jau esi augšā, kad es aizbraucu prom, Tu atbrauc, izkāp, un iela viļņojas zem Tavām kājām. Tas bija nevainīgs joks. Mēs staigājam pa aukliņu. Un naktīs man liekas, ka es varētu gulēt uz mitra bruģa zem pāri braucoša tramvaja. Nevis mirstot, bet elpojot, vienmēr turpinot elpot. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Mēs turam putnu smalkā diedziņā, un, kad tas pārtrūks (drīz, es jūtu), mēs būsim laimīgi vienu sekundes simtdaļu- tieši tik, lai reizē būtu gan par maz, gan par daudz. Un mēs staigājam pa to aukliņu, saprātīgi noturot līdzsvaru, bet drīz mēs kritīsim- paši sev rokās. Par maz un par daudz nozīmē visu. Mūsu dzīves (ir) piepildītas.

Es nedaudz aizņēmos šo un to, un man tas būs jāatdod. Jautājums ir- vai es atkal spēšu aizņemties. Atbilde: jā. Arī to putnu mēs tikai aizlienējām. Atdosim! Un varbūt pēc pāris gadiem atkal spēsim aizņemties. Atdot nav sūri.

Tas bija joks. Pašā sākumā. Pilsoņa pienākums (ir) par to reiz pasmieties. Kad uz stikla virs acīm pil viegli-grūtas lietus lāses un nemaz nenāk smiekli. Kad ir jāaizņemas, jāatdod, jāsatiekas, jāšķiras, jāatceras, jāaizmirst. Kad ir jāelpo putnam pakrūtē. Kad ir jāsaprot, ka mēs neredzam, kā mēs staigājam, kad esam mirkļa attālumā, kad jāsaprot, ka mūsu pēdu nospiedumi pārklājas, bet nekad to neuzzina.