Kafejnīcā smaržoja pēc ledenēm. Tām krāsainajām, stiklainajām konfektēm, ko es tik ļoti nemīlu. Tomēr neviena ledene nekur nerēgojās. Bija tikai smarža, ļoti izteikta. Mēs strādājam līdz deviņiem, viņa sacīja. Es apviju pārsalušos pirkstus ap karsto piparmētru tējas krūzi un atvēru grāmatu, kas man uzdzen riebumu. Vīrietis pie blakusgaldiņa tukši skatījās apkārt. /Es mīlu savu vienatni. Alkaini. Badīgi. Ar tādu neveselīgu intensitāti. Bet tikai tā es varu sadzirdēt pati savu asinsriti. Just, ka mana dzīve rāmi un paklausīgi plūst man zem ādas kā veca upe dziļā gultnē./ Vēlāk es izdzēru vairākas glāzes vislabākā vīna (Gran castillo Cabernet Sauvignon) un gulēju ciešā miegā. Kokvilnas palagi, no rīta pamostoties gultā, bija ideāli vēsi un silti reizē. Otrs- tukšais spilvens. Diena, caura un bezgalīga. Ak, jā, es krāsoju dziju. Kafijas biezumos, kumelīšu tējā, bazilikā. Gaišās toņu pārejās.