Manā auduma iepirkumu maisiņā ir burkāni, kefīrs, jogurts un Čaka dzeja. Veļas mīkstinātājs un mīkstinātājs matiem. Lietus vienmērīgi pakšķ uz lietussarga virsmas, peļķēs stiepjas gari koku atspulgi. Varbūt mans ķermenis beidzot ir mans, no rīta iztrenkts paskraidīt lietū. Varbūt es beidzot jūtu pati savu ādu, šūnu pa šūnai nostieptu pār ribām. Varbūt es beidzot jūtu krūštura gumijas graužamies man miesā, šo saistvielu, karkasu. Varbūt pat man galvā ir mana cepure un ap kaklu sasiets mans lakats. Varbūt šī beidzot ir īstenība- atgriešanās tukšā mājā, kurā tevi neviens negaida, tikai kaķis, tek jumts un ledusskapis nestrādā. Ja tā, tad šī īstenība ir bezgala garšīga. Kā tumšā šokolāde. Saldi rūgta.