Pamodos iekšā ļoti jaukā sapnī. Tieši iekšā. Jo turpināju to izsapņot arī pusnomodā. Sapnī bija maijs. Svaigi plaukušais zaļums visapkārt, mistiskās koku ēnas, kurās grima upe. Es skrēju. Kā vienmēr pēdējā laikā labajos sapņos. Zeme zem maniem soļiem bija tumši brūna un trekna, un uz augšu kā vienmēr līda koku saknes- senas, pamatīgas un izturīgas. Un vēl tur bija jauneklis. Skaists, ar tumšiem, zīdainiem matiem. Pamostoties arvien vairāk no šī apburošā sapņa, sāku domāt par to, nez cik jauneklim gadu. Diez vai jau astoņpadsmit. Sajutos kā likumpārkāpēja, nokaunējos un pamodos pavisam, lai dzertu kafiju un smēķētu. Zeme ir balta, un nav uz pasaules jaunekļu ar skaistiem, zīdainiem matiem. Ir krievu valodā ļoti labs vārds šādai realitātes izjūtai (облом).