Reizēm es sevi noskrienu līdz sabrukumam. Kā vakar ledainā vējā. Tomēr mans ķermenis tik un tā paliek atsvešināts. Visa šī baltā āda, rēgainie krūšu apveidi vannasistabas spogulī pustumsā. Šī aukstuma kārta, stīva un sarāvusies. Mani nepamet sajūta, ka es dzīvoju kādā svešā ādā. Visu mūžu. Vienīgi rokas ir manas.