hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2012-04-05 11:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Pēc rīta skrējiena sēžu pie datora, dzeru kefīru un piparmētru tēju un domāju par to, ka lielā mērā viss, ko es agrāk vēlējos- bija skriet ar Girl Nobody Carlucci uz ausīm. Tagad es to daru regulāri. Bet dzīve... Bet dzīve ir kā šūpoles, kuras kāds nupat pametis, bet tās vēl turpina šūpoties, tukšas. Es lēnām izpildu skumju gados sastādītu sarakstu, atķeksējot paveiktos punktus. Tomēr nekā nav. Nekā taustāma, izgaršojama. Varbūt es nekad neesmu nemaz ticējusi tam, ka kaut kas var būt. Kaut kas tāds taustāms un izgaršojams. Savādi, ka dzīves pliekanība var būt kā ieradums. Kā smēķēšana, kā kafija no rīta. Kā svešvaloda, ko tu kādreiz esi apguvusi, un nu šķiet pavisam dabiski, ka tu tajā lasi, runā, dažreiz pat domā.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?