Drāšanās bez emocijām nav priekš manis, es viņam saku, un mani smiekli truli aizskan tumsā uz ielas. Svešādi smiekli. Kā izvilkti no desmitiem gadu nešķirstītas, sadzeltējušas un pieputējušas grāmatas. Tagad man tie rēgojas. Vienmēr, kad es iekāpju vilcienā, lai brauktu mājās, kad apmetos labajā pusē, kur nesēžas gandrīz neviens, kamēr vēl ir brīvas vietas otrpus ejai, jo jābrauc ar muguru pret virzienu- savāda, praktiski visiem piemītoša lieta. Aiz loga kūp skursteņi, un es vēroju savas kājas, es zinu, ka pavasaris šogad ir ietiepīgi pieķēries maniem augšstilbiem. Es zinu, ka esmu iekļuvusi vienādojumā, kuru neprotu reducēt. Es zinu, ka aizverot acis, tumsa aiz maniem plakstiem mirgo.