Kad pamostos, valda melna tumsa. Tad pamazām uzaust pelēks rīts. Krīt slapjš sniegs, vītero putni. Kas tu esi?- man gribas pajautāt sev- bālai un nedzīvai spogulī. Visu manu ķermeni caurauž nogurums. Kāju muskulatūrā ieperinājušās senas, tādas kā radnieciski pazīstamas, tuvas un nomierinošas sāpes. Es domāju par eleganto meiteni, kas vakar iet man priekšā pa Brīvības ielu. Eleganta meitene elegantā mētelī, eleganti smēķējot. Es domāju par to, ka, braucot vilcienā, klausos Meiko, un viss slīd garām pusjēls. Laiks paiet, lēni graužot dzīvi. Maija aizvien vēl nav, bet es zinu, ka tas paies pārāk ātri.