No rīta mežā ir pasakaini. Es stāvu, noskrējusi kādu gabaliņu, un domāju par to, ka šobrīd es varētu aiziet uz jebkuru pusi. Gan garīgi, gan fiziski. Un tam nebūtu nekādas nozīmes. Kamēr mani neviens nepieskata, es izšķīstu, es izplūstu, un paliek tikai šī maigā rīta saule, kas pieglaimīgi laiza vēl brūno zemi. Šīs taciņas un celiņi, tukši un klusi pēc maniem soļiem, izmiruši. Šīs uz augšu uzlīdušās koku saknes kā veci, apbrūnējuši mugurkauli.