Es pamostos blāvā rītā. Caur pidžambikšu plāno kokvilnas audumu virspusē lien mani gūžu kauli. Es guļu uz muguras un uztaustu tos kā agrāk- it kā lai pārliecinātos, ka ir kaut kāds mehānisms, kaut kāds skelets, kas satur kopā visu šo. Tomēr tagad tādas sajūtas nav. Nav arī vajadzības. Mans ķermenis dzīvo citā realitātē. Un es tikai pragmatiski konstatēju, ka ir vajadzīgi kādi kilogrami vai kas tāds. Bet arī tam nav īpašas nozīmes. Kad sestdien stāvu Vecrīgā uz kādas mazas ieliņas un smēķēju, es skaidri sajūtu, cik nenozīmīgs ir kļuvis šis ķermenis. Kā kaut kāda papīra strēmele, ko rudenī nēsā vējš. Kā vasaras atlieka. Kā dzīves atlieka. Kafejnīcā mani gaida I. un kāds pavecs vīrietis, kas piemeties ar alus kausu uz mīksta krēsla netālu no mums un pārāk uzskatāmi vēro mani. Es automātiski izliekos, ka to nemanu. Es automātiski izliekos ļoti daudz. Es lapoju vecu Šekspīra sējumu, un sausās, raupjās lapas trinas gar maniem pirkstiem. Es izlasu vietu, ko kāds atzīmējis ar parasto zīmuli. Viss ir ieguvis dīvaini skaidru neskaidrību. Labrīt, man atkal jāiet.