Pēc izzy receptes gatavotie kokteiļi, no kuriem nav īstu paģiru, tikai pelēki rīti, pamostoties segu, spilvenu jūklī. Un nav vairs pasargātības. Ir kailums. Rīta un mans. Viens otrā truli blenzt. Abi divi dienaszagļi. Nežēlo un neprot slēpties, neprot sienas darīt atkal necaurspīdīgas, neprot saglabāt ilūzijas. Nebaidīties no tāda rīta, kaut uz tā lūpām mazs tauriņš, pēc brīža pazūd rīkles bezdibenī. Sava veida aukstasinība, lai tajā noskatītos un turpinātu elpot, atvērtu skumjāko grāmatu, izlasītu skumjāko grāmatu, turpinātu elpot, izdomātu skumjākos stāstus, neuzrakstītu skumjākos stāstus, turpinātu elpot.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Tas viss paliek pagātnē. Lēni. Dzīve ir kā kritiens lejup no debesskrāpja, tāds palēnināts. Bet solis pāri jumta malai vienmēr bijusi paša cilvēka izvēle. Izvēle staigāt gar bezdibeņiem, tupēt pelēkam rītam uz lūpām, jaukt tos kokteiļus, apmaldīties, meklēt ceļu, kura varbūt nemaz nav vai arī tas ir pārāk taisns un pārāk labi uz priekšu saskatāms. Vienmēr paša cilvēka izvēle, pat ja viņš neko nav izvēlējies.

Vēl viena nedēļa. Svētdienas- pirmdienas pāreja ar samaksu- švīkas sirdī, lai neaizmirstu dzīvot. Novāc sveču lauskas, noslauki putekļus, sāc labāk ķemmēt matus, nesaki vairs, ka matusuka rīstās, staigā prātīgāk, neuzvel ielām prasīgumu, padari vairāk, dzīvo izjustāk, mīli mazāk un nicini vairāk vai otrādi... Tās švīkas nav saskaitāmas, tās stiepjas garumā un klusi čukst- dzīvo labāk, dzīvo vairāk. Iemāci! Nemāku iemācīt.

Citas dienas. Vēl viena nedēļa. Bez Tevis. Neskaties uz mani! Es neesmu. Man sirds pilna dzīves švīku. Labākai dzīvei.