Es esmu tikai šeit. Tā ir mana kontaktdakšiņa, mana rozete. Darbadienas vidū. Viena. Uz sniegā zudušām ielām. Iekšā janvāra sajūtā, kad ziema gremojas tik lēni (gandrīz mūžīgi). (Un laiks plūst man cauri kā pavasara upe. Visi nekad neuzrakstītie stāsti, visas nekad nenodzīvotās dzīves, visi nekad nesatiktie mīļotie... Un es varētu izbeigties. Vienkārši un pēkšņi. Un nebūtu nemaz žēl. Jo ir tik labi. Tāpat vien.)