Vilcienā jauns vīrietis ar aizsmakušu balsi, kas sēdēja man blakus, tik uzcītīgi piecēlās un palaida mani ārā, kad grasījos izkāpt, ka man palika neērti. Es, protams, pinos savā garajā mētelī. Atceros, kā tukši blenzu ārā pa tumšo logu uz tikko saskatāmo sniegu mežmalā. Ja es būtu pamanījusi pati savu seju, atspīdam tumšajā stiklā, es sev noteikti būtu šķitusi mūžveca un nogurusi. Kaut kas ir tajā mūžvecumā, kaut kas neārstējams, nekad neizdziedināms. Un tajā tukšajā blenšanā. Kaut kas, uz ko nekad nav atbildes. Sirds ir tikai tik daudz, cik tā ir, spēka ir tikai tik daudz, cik tā ir. Ejot uz izkāpšanu, satiku bijušo klasesbiedreni. Viņa bija uzcītīgi aptīrījusi Rimi, es savukārt Accessorize. Būtu labāk bijis Rimi, nenāktos vakariņās iztikt ar ciabatas šķēli un zilo sieru. Bet es jau nekad nemāku nopirkt to, ko man gribas. Viņa sacīja, dienas visas esot vienādas. Lai tev jaukas brīvdienas, es atvadījos un aizgāju sniegā.