Es pārroku skapi. Es ierakstu google attēlu meklētājā fashion+winter un nesteidzīgi izklaidējos. Es iemarinēju gaļu. Ziema stāv aiz maniem logiem, klusa, skaista un pirkstu pie lūpām piedūrusi.

Naktī, kad gulēju gultā, un mana sirds atkal streikoja, es domāju par to, ka dzīve joprojām slīd pašplūsmā. Mana būšana šeit ir tikai šķietama. Patiesībā es nejūtu pati savu pieskārienu grāmatai, kad aizveru to un nolieku uz paklāja. Es nejūtu savu roku, kad pastiepjos izslēgt lampu. Un es nejūtu savu ādu. Tā ir tikai veca, pārāk biezi uzklātas krāsas kārta, kas jau sākusi plaisāt, auksta un sveša. Tāla. Kā visuma bezdvēseliskā sirds.