Nekā nav. Es guļu gultā un ļauju grāmatas lapām slinki šķirties starp maniem pirkstiem. Aiz loga stoiciski stāv mana vecā tūja, pieķepusi ar baltu sniegu. Es dzeru jau kuro tējas krūzi un esmu apēdusi vairākus apelsīnus. Iesnas ir nedaudz mazinājušās, tomēr es skaidri- cauri visam savam ķermenim- jūtu, ka esmu slima. Manās rokās nav spēka, manā galvā ir dīvainas, tumšas aizas. Es eju pa plānu un drebelīgu ledu. Tikai grāmatas lapas turpina klusi šķirties, sausas, raupjas lapas. Bija jābūt kaut kam vēl- kā caur miglu līdz manai galvai nāk kāda doma- kādam vēl. Vienmēr tā sajūta, ka pietrūkst kāda būtiska fragmenta, puzles gabaliņa. Tomēr nav. Es guļu iekšā nedēļā, izplūdusi kā noasiņojusi ziemā rietošā saule. Man apkārt skalojas mieles un atlupušas identitātes kā vecas krāsas plēksnītes. Es esmu jebkura.