Man gan principā aizvien vairāk ir sajūta, ka es ģimeni gribētu (par bērniem gan neesmu droša), bet tik pat ļoti kā mani skumdina tas, ka šajā jautājumā nekas nevirzās uz priekšu, mani skumdina arī pastāvošais viedoklis, ka, ja sievietei nav vīra (īpaši tāda, kura zeķes savākt un kuram taisīt vakariņas, un bērnu bariņa), tad viņas dzīve ir nevērtīga un nelaimīga. Es ticu, ka daļa sieviešu var nodzīvot pilnīgi laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi arī bez ilgstošām attiecībām. Es vispār ticu, ka vesels, ar sevi un pasauli attiecības sakārtojis cilvks var ļoti labi justies pats savā sabiedrībā. Un es nesaprotu, kāpēc ir vesela varza ļaužu, kas neliek šos cilvēkus mierā.