Nomāktība guļ uz maniem plakstiem. Mūžveca. Es jūtu tās samagumu spiežam uz acu āboliem. Es esmu ēna. Kāda atsvešināti pieauguša cilvēka ēna. Cilvēka, kurā viss ir iesprūdis pusceļā, pusnorīts, pusapjausts. Man šķiet es guļu iekšā kādā jocīgā sapnī. Ne murgā, bet vienā no tiem, kuros dzīve tiek izspēlēta samocīti, neveikli un muļķīgi. Kurā tu nojaut, ka tas ir tikai sapnis, tomēr tevi tik un tā kaitina un pat tā kā aizvaino tā ķēmīgums.

(Mocarta Rekviēms noteikti satur dievišķo dzirksti. Vēl es to saklausu vienīgi Muse dziesmā Space Dementia.)