Nepareizie sapņi par nepareizajiem cilvēkiem ieslēdz mani paralēlā, bezspēcīgā realitātē. Tomēr savādi, neiederīgi laimīgā. Es stāvu neesošās pieturās un gaidu neesošus trolejbusus, ar kuriem braucu pa neesošiem Rīgas mikrorajoniem, kuros aug neeksistējoši, skumji koki. Lēni līst lietus, kas neizmērcē. Tikmēr realitātē vasara ir ierāpusies manās matu šķipsnās, kas vijas gar deniņiem. Tā vienmēr notiek šajā laikā. Dārzi grimst košos ziedos, un pār debesīm rāpjas zemi, kunkuļaini mākoņi. Un tomēr nav īstas dzīvības, īstas vasaras sajūtas. Šis jau ir kaut kāds cits gadalaiks. Neiraugāms gadalaiks.

Vispār es pārsteidzīgi sūdzējos, ka vairs nav nekā, ko skatīties. The Borgias ir labākais, ko esmu redzējusi pēdējo gadu laikā.