Kaut kas ir šai laikā. It kā pavisam nenozīmīgs, bet spiežas deniņos. Jūlijs- tukšs mēnesis. Caurbiris. Es esmu uz izmiršanas robežas. Vai varbūt aizrijusies pati ar savu tukšumu.

Vakar pie ieejas veikalā divi bērni šortos pavirši uzlikuši lielas, platas mēles tikko nopirktiem saldējumiem vafeļu glāzītēs. Cik triviāli sūknējas vasara- es tobrīd nodomāju. Cik prasti. Ir tikai karstums un bērnu mēles uz saldējumiem vafeļu glāzītēs. Jau desmitiem gadu. Nezinu, kādēļ man tobrīd galvā iesitās neliels sartrisks nelabums. Tā nekaitīgi. Kā dzīve, kas absorbējas pati kaut kur sānos, ārpus tava redzes lauka.