Zini, mēs visu laiku niekojamies un muļķojamies. Knakstāmies viena ap otras svārku krokām un piekārtojam Madonnas Jēzusbērniņu Ticiāna gleznā. It kā būtu ziema, it kā sniegs jau būtu saveļams rūpīgās pikās un mētājams. Tu smējies, kad es teicu- pikošanās man šķiet nejauka. Esot skaidrs, ka tā patiesībā ir nekaitīga rotaļa. Slapji cimdi un nosalušas rokas, arī tas esot tīri lādzīgi. Adaptācija. Un, ja sniegs aizveļas aiz apkakles un nosaldē ādu ledainām ūdens strūklām, neviens pie tā neesot vainīgs. Rotaļas ar sniega bumbiņām noteikti esot jāspēlē.
Un vēl mēs mīlējām svaidīt akmeņus, mest tos ūdenī un tad nirt pakaļ. Mēs izdomājām spēli ar dzīviem un ne tik dzīviem akmeņiem. Tā bija laimes spēle. Mijiedarbību spēle. Es tev stāstīju, ka dzīvie akmeņi esot vajadzīgāki, lai atmodinātu sevī jūtas, es tev to stāstīju kā apmāta. Tu tikai ķiķināji, tas neesot tik būtiski, tu nobubināji, uzvarošā priekā izceļot savu sastingušo akmeni. Un toreiz, kad es nolēmu iet līdz galam un uzpūst dzīvības dvašu kādam no tiem un pamēģināt, vai tas neaizrīsies ar šķebinošo jūras ūdeni un neaizies bojā, tu domīgi pielieci galvu. Tu pirmoreiz gribēji būt jauka, bet es jau vairs tevi neņēmu par pilnu. Mans akmens izdzīvoja, es to izcēlu no ūdens, sildīju plaukstās, un tagad tas guļ manā kaklā. Ir palikusi tikai iedoma, ka tas bija īstais akmens, ka cita tāda nebūs, ka tas paliks vienīgais uz visiem laikiem, ka man nevajadzēja jokot ar tā elpotspēju.