Pamodos no sapņa, kurā manā somā bija krūze, pilna ar kafiju (kura nesot nemaz nebija izšļakstījusies). Kafija bija ar pienu un cukuru- tādu es vairs nedzeru vismaz desmit gadus, tikai melnu un rūgtu. Vēl sapnī bija bjušais, ļoti sens bijušais, ko es šogad redzu pārāk bieži un bez jebkāda iemesla. Dzīve kā kafija no somas- atdzisusi un salkana. Es stāvu pie izlietnes un mazgāju brīvdienu traukus, jo tāda ir nepieciešamība. Ziepjūdens tek cauri manai dienai. Es domāju par visām tām vecajām tantiņām mazliet jocīgos apģērbos, ko esmu saskatījusies sabiedriskajā transportā, automātiski pieņemot, ka lūkojos uz sevi nākotnē. Vientuļām, vecām tantiņām. Ja es vispār novecošu.