Braucot autobusā, es atkal paceļu acis un skatos iekšā jūgendstila rīklītēs. Tieši tā, kā to esmu darījusi jau gadiem. Siltās pavasara dienās. Pilsēta tad šķiet izbalojusi un apputējusi, ieguvusi tādu nedzīvu ādas toni, dzeltenpelēku. Un ir grūti noticēt, ka tas viss notiek īstenībā un ar tevi, bet no citas puses- ir arī ļoti vienalga. Un tomēr karuselis joprojām griežas. Pat ja liekas, ka jau sen vairs nevari sataustīt savu pulsu. Karuselis vienmēr griežas.