Tramvajā pamanu, ka āda uz manām rokām izskatās nožēlojami mīksta un saburzīta. Tas ir līdzīgi kā pēkšņi ieraudzīt savu seju metro vagona tumšajā stiklā un izbīties.
Ziema nav nākusi man par labu.
Un arī mani sestie tramvaji ir sevi atražojuši. Vairs nav nekādas dzīves izjūtas, tikai nogurums, miegainība un nepacietība. Aiz loga slīd uz šī samudžinātā gadalaika uzsprausta dzīve. Infantila dzīve.