Mūzika:

Ed Harcourt- Kids; The Music Box

Kūpoši karstā dušā skatīties uz saviem kāju pirkstiem. Dīvaini, ka tieši tā vienmēr sanāk, ka ar to es sāku, un ar to beidzu. Kāju pirksti dušā.
Rudens lapas no rītiem ir tādas kraukšķošas. Kā cepumiņi. Un vakaros atkal ir tik tukši, it kā dienas nebūtu bijis, it kā dzīves nebūtu bijis.
Zini, tur pāri ielai ir rozā māja, un rozā mājai ir balkoniņš, uz kura neviens nekad neiznāk. Bet tā laikam ir jābūt.
Un pāri citai ielai ir vēl kāda māja, pie kuras ik vakaru piestāj zils furgoniņš. Pieved preci točkai. Un vecā sieviete pa logu noraugās, kā alkoholiķi virina viņas vārtiņus. Eņģes gurkst. Un arī tā ir jābūt.
Un, kad es vēlu vakarā apguļos, es redzu, kā koku zari lēni šūpojas vējā uz maniem aizkariem. Gaisma no ielas, kur apcirptās liepas gadiem cīnās par tiesībām dzīt zarus un galotnes.
Un tā viss rit savu gaitu.
Kāju pirksti dušā ir noteikti, stingri turās pie pamatnes, tādēļ es tos tik ļoti apbrīnoju.

Vēl es šodien vēroju, kā dzīvespriecīgais cilvēks stūrē mašīnu. Es sen nebiju redzējusi tik nepiespiestu un patiesi jautru smaidu virs džempera augstās apkakles. Un arī man gribējās smaidīt. Ilgi. Lēni. Mūžīgi. Dzīvespriecīgais cilvēks, biezā džemperī saģērbies, dzīvespriecīgais cilvēks ar īso mūžību acu mirdzumā, dzīvespriecīgais cilvēks te bija, te pazuda, un lika man domāt, ka viņš priecāsies gan darbā, gan mājās, gan šajā, gan nākošajā dienā un simtuvienā citā, pat dzīvē...