Todien es stāvu uz perona, un mans mp3 pleijeris atskaņo Amiina - Thoka. Pienāk vilciens, un no tā izbirst sērīgi cilvēki. Dzīve kā skarba melnbaltā fotogrāfija, no kuras es apburta nespēju atraut acis, kaut arī jūtu, ka tā kā norīta sērskābe izēd man iekšas.
Vēlāk es stāvu autobusā pie izejas un gaidu atveramies durvis. Man aiz muguras nostājas tumšs kalsna pusaudža stāvs, un brīdi esmu droša, ka tas ir tēls no grāmatas, ko pirms laika esmu lasījusi. Tomēr es neatskatos, lai pārliecinātos. Mani piepilda rāms maigums.