Bezmiegs (my old friend) atkal ir sasmērējis manu realitāti. Par vakardienu es atceros tikai to, ka mazgāju grīdas un dungoju The Dears Ballad Of Humankindness, bet šorīt astoņos zvanīja telefons, kuru es tā arī nepacēlu. Dažreiz man šķiet, ka bezmiega periodos dienas pavadu pusmiegā. Laiks pazūd bez pēdām (kā ūdens vannas notekā), un es jūtos kaut kā svētlaimīgi nereāla. Varbūt svētlaimīgi ne es pati.