Braucot autobusā, man cauri spiežas lēta dzīve kā spiedes dzīta sula. (Kāpēc Teika pēcpusdienās vienmēr izskatās tik noskumusi un pamesta?) Kad vakarā atveru drēbju skapi, es skaidri zinu, ka esmu sveša (visam un visiem). Tā sajūta vienkārši uzgāžas man virsū. Tik bezcerīgi sveša, kā karājas apģērbi tumsā- jokaini, neveikli rēgi. Bet nekas nav noticis. Nekas nekad nav noticis. Mani mati ir atglauzti un ap acīm sudrabainu ēnu paliekas.