Pamodos ar sajūtu, ka manā galvā drūzmējas nenodzīvotu dzīvju rēgi. Saule spīdēja tik stīvi un sīvi. Un koki aiz loga, kas izskatījās kā vienkārši iesprausti sniegā, joka pēc (ziemā var patiešām aizmirst, ka kokiem ir saknes, kas ieurbjas dziļi zemē). Atmetu ar roku domai par ģērbšanos un paliku, iesaitējusies halātā, automātiski atverot savu kārtējās neķītrās lasāmvielas pdf failu. Zināju, ka pamazām apaugšu ar dīkdienību, ka dienas vidū sajutīšu uz savas ādas nepareizības un netīrības kārtu un meklēšu glābiņu dušā. Tomēr paliks kaut kāda nianse, ko duša nespēs notraust. Kaut kāda lietderīguma sirdsapziņa, kas, par spīti maniem uzcītīgajiem dīkdienības treniņiem, nespēj notrulināties.