Kad sāpes kļūst neciešamas, es mazliet raudu. Drīzāk klusi šņukstu. Pavisam īsu mirkli. Iekšā sava džempera apkaklē. Varbūt tas ir tikai līdzeklis uzmanības novēršanai. Tomēr beigās sāpes vienmēr paliek sāpes. Nav nekā dzīvāka, īstāka un skaidrāka par nepanesamām fiziskām sāpēm. Viss pārējais nobāl un atkāpjas.