Nevaru pārvarēt sajūtu, ka tas ir viss, kas ir- dienas un sniegs. Ziemā iesprūdusi dzīve, pārvilkta ar pelēkbaltām debesīm. Varbūt esmu nonākusi tajā vietā un brīdī, no kura vienmēr esmu baidījusies. Tur, kur manis nav nemaz. Kur es vairs nejūtu sevi savelkamies pirkstos, kas pieskaras tastatūras taustiņiem. Tur, kur laiks tikai atsvešināti atskaņo manu ķermeni kā dziesmu, kas uzlikta uz repeat.