Aizeju līdz upei un brīdi pastāvu tās malā, skatoties tumšajā, neizdibināmajā straumē. Vējš kādā dārzā smagi cilā vecus skārda gabalus, ceļa vidū knosās ruds kaķis, apkārt klīst suņi. Šoseja izdala nepārtrauktu dobju šņākoņu. Kad eju prom, jūtu, ka manās acīs ir ierāpusies tā zvērīgā izteiksme, ar kuru es skatos visam cauri. Tobrīd nopriecājos, ka esmu uzlikusi saulesbrilles, un neviens to neredz. Ielas, pa kurām eju, un ēkas, kas paslīd garām, ir no maniem sapņiem. No tiem, kuros es kaut kur bezjēdzīgi klīstu, nekur nenonākot.

Novembrī gaiss ož pēc aizejošā.

Drīz iestāsies ziema, un saulei piemitīs tāda garša, it kā tā rietētu visu dienu.