Es nemaz nezinu, vai ieilgusi vienatne padara mani jocīgāku kā parasti. Piefiksēju tikai divas aizdomīgas nianses- veselu dienu pavadīju, blenžot uz savu nezināmas izcelsmes asinsizplūdumu neliela punkta veidolā uz rokas locītavas, un vēroju savu kaķi miegā, ieklausoties viņa šņākuļošanā. Lielākoties es vienkārši zaudēju esamības sajūtu. Un man nemaz nav laika domāt par to, ka zem gultas man nemētājas beisbola nūja, kā man labpatiktos, jo naktīs parasti kaujos ar aukstumu, kas slapstās ap manām kājām. Visas pārējās psihozes ir ikdienišķas un pierastas. Tīri un pareizajā krāsā palagi joprojām neiemāca man gulēt un pamosties lēni un mierīgi.