Diena, tavas acis ir tukšas. Un tavas ielas ir tukšas. Un tavas koku ēnas uz sniega jau ir izbalējušas. Paldies dievam, ka tu klusē un neko nesaki, ka tavas lūpas ir sakniebtas bezizteiksmes pelēkbaltajās debesīs. Paldies dievam, ka tava mēle ir kaila un sausa, un šķēlums tās galā ir saudzīgi aizaudzis ciet. Pat rētu saskatīt nevar. Varbūt tavas indes mieles man bija tikai rēgojušās, un viss atkal ir labi, mēs joprojām ejam dzīves aplaizīti tīri pretī brīnišķi tukšajai nākotnei.