Pašlaik dzīve ir kā dziesma, kuru es nevaru beigt klausīties. Un tā jau vairs ne īpaši patīk, tā jau ir ļoti nogurusi, tomēr es nevaru beigt spiest uz play, jo man nav nevienas citas, ko uzlikt vietā. Kā vannā notekošs ūdens man galvā riņķo visas šīs nedēļas autobusu pieturas ar daudzbērnu mātēm, mani muļķīgie smaidi, mana balss, ko izdzirdot, es dažreiz nobīstos. Kaut kāds jocīgs karuselis, kurā esmu ieķipusi, bet manis jau te nemaz nav. Tikai dzīslainas koku ēnas kā piekaltas stāv uz šī mūžīgā sniega.