hestia (hestia) rakstīja, @ 2010-03-03 11:30:00 |
|
|||
Mūzika: | dEUS - Dream Sequence #1 |
my heart is wrapped around my throat
Ziema oficiāli ir pieriebusies mirklī, kad es saprotu, ka vairs nepanesu šalles. Lai kuru es apsietu, tās visas ne tā sagriežas, savelkas, kož un kaitina.
Kopš vasaras neesmu līdz galam izlasījusi nevienu iesāktu grāmatu. Pēdējā bija kāda Peresa Revertes, viņu vienmēr var lasīt. Šodien pēkšņi iedomājos, ka divas depresīvākās grāmatas, ko esmu kādreiz lasījusi un no kurām man joprojām no domas vien iesāpas zobi, ir Jurgas Ivanoskaites Ragana un lietus un Pētera Hēga Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Smillas jaunkundze vispār ir mans bubulis. Šausmīgi baidos kādā mirklī viņai kaut nedaudz līdzināties. Kad man uznāk tieksme gultā atvērt grāmatu, es paņemu no plaukta Markesa Love in the Time of Cholera angļu valodā un atšķiru nejaušās vietās un izlasu nejaušus teikumus. Tā grāmata manā īpašumā vispār ir tikai izskata dēļ- Markesu lasīt angliski es negrasos. Bet man patīk tās brošētais iesējums, vāks, kas atgādina vecu žurnālu, fonts, kādā formatēts teksts, un smarža. Un, kā tā atšķiras rokās.
Viss ir tāds kā noārdījies. Dzīvē. Kā, kad atkrīt visi izdomājumi un paliek tikai tīra funkcionēšana. Kafija, cigaretes, laiks.
Dažreiz man šķiet, ka es tīri fiziski spēju sajust, kā novecoju.
Neliela rieva starp uzacīm, kuras tur kādreiz nebija, vismaz es nebiju pamanījusi. Ar interesi spogulī pētu tās cēloni un secinu, ka esmu pasākusi skeptiski-domīgi sabīdīt kopā uzacis. Nemaz nezināju, ka man piemīt tādi mīmikas paņēmieni. Tā noteikti tagad ir mana mīļākā rieva.
Nopūsties: